Mans Everests.

Un atkal neliels atskats uz maniem nedaudzajiem brīvbrīžiem, no kuriem daļu veltu kādas grāmatas izlasīšanai…
Vispār paradoksāli sanāk – vidusskolā brīvā laika bija krietni vairāk, bet grāmatas tik pat kā nelasīju, tagad kad studēju un brīvā laika ir krietni mazāk – lasu krietni vien vairāk (runa neiet par studiju literatūru).
Šoreiz runa nebūs par konkrētu grāmatu, kuru intereses vadīts paņemu bibliotēkā un izlasu, šoreiz par ko citu. Nebūs atziņas par grāmatā izlasīto, bet gan par grāmatas izlasīšanu kā tādu.
Viss sākās pirms nepilniem diviem gadiem, kad šo grāmatu X iegādājos Salacgrīvā, tā bija 18. novembra pēcpusdiena, man makā bija aptuveni līdzīgs naudas daudzums, lai iegādātos šo 4,5 simti lappušu biezo ķieģeli. Tā nu apņēmības pilns ķēros klāt un aizlasījos līdz 70. lappusei, tad dziļa pauze vairāku mēnešu garumā, turpinājumā izlasīju vēl dažas lappuses un atmetu ar roku. Gāja mēneši, pagāja vairāk kā gads un pienāca šī gada vasara, nolēmu mēģināt vēlreiz, sāku lasīt no sākuma… vienā dienā izlasīju 70. lappuses un tīri teorētiski rēķinot – pa nedēļu būtu izlasāma… FIGUŠKI! Tikai pirms divām stundām tika aizvērts pēdējais atvērums… Tātad, rupji rēķinot, kādi 4,5 mēneši savācās. Bet nu prieks, ka pašreiz grūtākā manis izlasītā grāmata (ar to nedomājot, ka neinteresanta) ir pieveikta. Laikam pirms diviem gadiem nebija īstās motivācijas…