Atkal klāt kāds garlaicīgs kādas interesantas grāmatas apskats.
Cik man sanācis lasīt apgāda “Atēna” grāmatas, visas atstājušas pamatīguma iespaidu. Nopietni pētījumi, arī šoreiz. Šoreiz – Antonija Bīvora “Staļingrada”.
Brīdināšu gan, ka ja Tev neko neizsaka vārdi – Staļingrada, Sestā armija, vai vēl trakāk – Tev neko neizsaka pat vārds Vērmahts, nav vērts lasīt, lai nesabojātu sev garastāvokli ar detalizētu izklāstu, kas galvu saputro vēl vairāk, kā arī lai nepārmestu man, ka ieteicu sūdīgu grāmatu.
Bet tiem, kam tomēr interesē, varu pieminēt, ka līdztekus šausminošām ainām tomēr atrodas arī kuriozi atgadījumi, kā piemēram:
Fakts, ka vācieši saulespuķu sēklas bija iesaukuši par krievu šokolādi.
Otrkārt, bijis viens atgadījums, kad kāds Sarkanās armijas kareivis esot bijis jānošauj par kādu smagāku pārkāpumu. Pamatīgi sadzērušies biedri viņu nošāva, tad apbēra ar zemes kārtiņu un devās atpakaļ karot. “Pjanijiem” sarkanarmiešiem bijis jāpiedzīvo “augšāmcelšanās”, kad viņi redzējuši, kā “nošautais” biedrs aptraipītā formastērpā atklumburējis un turpinājis cīņu. Pēc tam viņu azgāja nošaut pa īsto 
Jāteic gan, ka baismu ainas šajā grāmatā bija nomācošā pārsvarā, taču netrūka arī cilvēcības. Tā ka, ja Tev apnikusi Tava ierastā lasāmviela, vari aiziet uz bibliotēku un paņemt šo grāmatu -
Atā, man nāk miegs un es eju gulēt.
ES īsti neko nezinu par Staļingradu
Ja ir vēlēšanās, nav par vēlu uzzināt ko jaunu.
Tik tādā gadījumā jāsāk ar ko visaptverošāku